Gada putns 2018 – Mednis

Gada putns 2018 ir mednis!

Šogad Igaunijas Ornitoloģijas biedrība par gada putnu izvēlējās medni. Bet cik daudz tu zinu par šo putnu, kas nes tik lepnu vārdu un vēl lepnāku spalvu rotu?

Mednis jeb Tetrao urogallus ir Eiropā lielākais vistveidīgais, kurš vienlaikus ir arī mūsu neskartās dabas simbols. Uzvara šim putnam noteikti bija salda – Igaunijas jubilejas gadā titulu no knābja izrāva klinšu ērglim un zeltgalvītim.

Diemžēl šīs sugas pārstāvju skaita samazināšanās dēļ tas šobrīd ir Dabas aizsardzības II kategorijas aizsardzībā – tajā tiek iekļautas sugas, kuru skaits samazinās, kā arī tās sugas, kuras ir sastopamas nedaudzās dzīvesvietās un to izplatības areāls samazinās.

Kā mednis izskatās?

Medņu gadījumā tēviņi un mātītes ir skaidri atšķirami. Medņu gailis ir liels, 74-100 cm garš putns, kurš sver apm. 4-6 kilogramus. Ar savu spīdīgi melno spalvu un lielo asti ar noapaļoto galu tas rada meža karaļa iespaidu. Medņu vista savukārt ir 54-63 cm garš putns, kurš sver apm. 2 kilogramus. Tai ir brūngana spalva, sarkanbrūna krūtaža un rūsas krāsas aste, uz plecu spalvām veidojas baltu lāsumu josla. Abiem ap acīm ir sarkans kails laukums.

Kur mēs varam medni sastapt?

Ikdienā mēs medni drīzāk nesatiksim, jo tie izvēlas dzīvot vecos, lielos skujkoku mežos, kuros cilvēki netraucē viņu dzīvi. Tomēr, nonākot mežā, šī iespējamība ir, turklāt visu gadu: šis putns ir nometnieks.

Kādu dziesmu dzied mednis?

Saskaņā ar Igaunijas Ornitoloģijas biedrības datiem, medņu gaiļa dziesma sastāv no vairākām daļām. Dziesma sākas ar divzilbīgu knipēšanu “te-ke, te-ke”, kuru putns atkārto 5-15 reizes. Dziesmas otro daļu uzskata par slīpēšanu – ātru un nepārtrauktu knakšķēšanu. Divām iepriekšējām daļām var sekot, bet ne vienmēr seko “izšķirošais trieciens”. Šī skaņa atgādina pudeles korķa izvilkšanu. Dziesmas pēdējā daļa atgādina galodas trīšanu un ilgst 3-4 sekundes. Medņa vistas dziesma ir nedaudz vienkāršāka – tās maigā un lēni atkārtotā “grok” balss nedaudz atgādina laukos pie vecmāmiņas esošo brūno vistu “kokšķināšanu”. Bet noteikti ir vērts šīs skaņas noklausīties pašam – sava auss dzird vislabāk (noklausies šeit).

 

Domājot par medni, man vienmēr nāk prātā kāds piedzīvojums bērnībā, kad devos uz mežu līdzi tēvam. Toreiz redzēju lielu un lepnu putnu, kurš bija kā pāvs, ar lielu un iespaidīgu asti. Tik ļoti gribēju iet to paglaudīt, bet tēvs neatļāva un teica, ka tas ir bīstami. Kad jau braucām mājās, jautāju, kādēļ viņš iebilda. Tētis paskaidroja, ka bijām nonākuši medņu t.s. spēļu laukumā (igauniski vārds “mäng” apzīmē gan spēli, gan riestu), un ir prātīgi turēties no tā pa gabalu. Viņš vilka paralēles, ka tad, ja es ar saviem draugiem smilšu kastē spēlētu Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus, es taču negribētu, ka kāda Ērkšķrozīte ar 100 gadu miega tēmu mani traucētu. Izraisītos strīds, vai arī kāds aizietu projām. Zināju, ka viņam ir taisnība.

Ko šī spēle-riests un riesta laukums nozīmē īstenībā?

Medņu gaiļi savu riestu jeb pārošanās rituālu notur katru gadu laikā no aprīļa līdz maijam savos riestu laukumos, kurus parasti varam atrast priedulājos purvu tuvumā. Savstarpēji cīnās par to, kas varēs pāroties ar medņu vistu. Turklāt riestam ir arī savi noteikumi. Medņu gaiļu teritorijas atrodas ar apm. 50-150 m intervālu vienā riesta laukumā un laukumi savukārt ir apm. 2 km attālumā cits no cita. Vecākie medņu gaiļi drīzāk uzticas vienam riestam, jaunāki, līdz divus gadus veci medņi, var iesaistīties vienā vai vairākos riestos. Arī medņu vistas var pārvietoties starp dažādiem riestiem.

Man interesants atklājums bija, ka Igaunijas Ornitoloģijas biedrība šogad nofilmēja šo aizraujošo riestu, un to var noskatīties arī Youtube vidē (noskaties šeit ).

 

Nobeigumam – uzskatu, ka Igaunijas jubilejas gadā gada putna titula ieguvējs mednis noteikti ir īstā izvēle. Tas ir putns, kurš ir mūsu neskartās dabas simbols un savu dzīvi izbauda vistālākajā skujkoku mežu stūrī, tālu prom no cilvēkiem un pilsētas trokšņa. Viņu skaits diemžēl samazinās. Kā ienaidnieki šos putnus apdraud jenotsuņi, mežacūkas, meža caunas un pats cilvēks. Varbūt manam tētim toreiz mežā bija taisnība… Ja pamani medni vai uzskrien viņu riestam – netraucē un nemedī. Labāk dzīvo pats un ļauj dzīvot arī apkārtējiem!

 

 

Gada putns 2017 – Ūbele

Gada putns 2017 ir ūbele!

Pirms kāda laika pastaigājos parkā un ievēroju kādu ļoti mīļu vecmāmiņu barojot putnus. Kad gāju kundzei garām, tur bija sapulcējies tāds baložu bars, ka jutos kā mazais Kevins no filmas “viens pats mājās”, kad viņš satikās ar baložu sievu, no kuras sākumā baidījās, bet ar kuru beigās sadraudzējās. Sāku domāt – vai šis ir tas putns, kas tika izvēlēts par mūsu gada putnu 2017?

Nonākot mājās, atvēru datoru un sāku guglēt šo putnu sugu. Diezgan drīz sapratu, ka esmu kļūdījies, kā jau pilsētas bērns. Patiesībā Igaunijā ligzdo piecas dažādas baložu sugas. Tas, ko esam pieraduši redzēt, ir parastais mājas balodis, ir arī lauku balodis un meža balodis, kas ligzdo mežos, kā arī ūbele un gredzenūbele. Ja ūbeles izvēlas lauksaimniecības apvidus, gredzenūbeli varam satikt mazākās pilsētās, ciematos, arī parkos. Vienreiz Igaunijā ir sastapta arī Austrumu ūbele – Pērnavas apriņķa Luitemā dabas rezervātā. Šis jaunums tika atainots arī medijos un par to rakstīja Igaunijas dienas laikraksts, savā rakstā.

 

Bet kas par putnu ir ūbele?

Ūbele jeb Streptopelia turtur ir putniņš, kurš vidēji ir līdz 27 cm garš un sver līdz 140 gramiem. Tās krāsa nav tas pelēkais, kuru mēs iedomājamies, kad kāds pasaka vārdu “balodis”. Knābis tai tomēr ir pelēks. Ūbeles ķermeņa pamatkrāsas ir balta, brūna un maigi rozā. Tās mugura un spārni ir sarkanbrūni, virspusē nelieli melni lāsumi. Bieži ir minēts salīdzinājums, ka tās krāsojums atgādina bruņurupuča bruņas. Putniņa pakakle ir maigi rozā, zona zem spārniem ir pelēka, astes malu spalvas un pavēdere ir balta.

Savukārt gredzenūbeles jeb Streptopelia decaocto apspalvojums ir bēšīgs. Tās muguras daļa ir tumšāk brūna, zona zem spārniem iebalta un sāni ir pelēki bēšā tonī. Atšķirībā no ūbeles tās knābis ir melns. Tai ir arī īpaša melna josla kakla aizmugurē.

 

Kad un kur tās var sastapt Igaunijā?

Tā kā ūbeles ir gājputni, tad parasti mēs tās Igaunijā neredzam visu gadu. Ūbeles pie mums ierodas jau aprīļa beigās un aizlido mācību gada sākumā, septembrī. Gredzenūbeles Igaunijā nonāk maija sākumā un aizlido arī septembrī.

Šo putniņu migrācijas laiks gan ir ļoti līdzīgs, bet ligzdošanas laiks atšķiras.

Ūbele ir mūsu vienīgā baložu suga, kas izvairās no ligzdošanas blīvi apdzīvotās teritorijās. Šie spārnaiņi kā mājvietu drīzāk izvēlas retas mežmalas, kultūrainavas un mežiņus starp laukiem. Savukārt gredzenūbeles ir sociālākas. Tās kā mājvietu izvēlas mazākas pilsētas, ciematus un to tuvumā esošas teritorijas. Varam tās sastapt gan parkos, dārzos, gan krūmājos, lauksaimniecības zemēs.

 

Vai tās dzied vienu dziesmu?

Foto/avots: pixabay.com

Tā kā agrāk man balodis bija tikai balodis, kurš guldzina aiz loga, tad tagad, izpētot dažādas baložu sugas, mani sāka interesēt, kā dzied ūbeles un gredzenūbeles. Vai tām ir tāda pati dziesma kā balodim aiz mana loga?

Meklēju atbildi uz savu jautājumu Igaunijas Ornitoloģijas biedrības mājaslapā.

Ūbeles dziesma, piemēram, ir vienzilbīga. Šis klusais un monotonais “turr” ir klusāks un neskan pārāk tālu (noklausies šeit ).

Arī gredzenūbeles dziesma ir klusa, bet drīzāk trīszilbīga, ar uzsvaru uz otrās zilbes, un tās “guguu-guk” atgādina dzeguzes kūkošanu (noklausies šeit ).

Līdz ar to varu apliecināt faktu, ka šo spārnaiņu dziesmas ir tikpat līdzīgas kā Tarzāna un lauvu karaļa Zimbas dziesmas.

 

Beigās vēl pētīju, vai mūsu gada putns 2017 ir aizsargājams vai nē. Izrādās, ja Padomju laikā ūbele Igaunijā bija aizsargājama suga, tad šobrīd ne Igaunijā, ne Eiropā, ne ūbele, ne gredzenūbele nav aizsargājamo putnu vidū. Tomēr pēdējo 30 gadu laikā ūbeļu skaits Eiropā ir ievērojami samazinājies, dažādos vērtējumos apmēram par 70-90 procentiem.

Varbūt tā ir viela pārdomām, vai šis lielais gods ar gada putna nosaukumu viens pats var uzlabot šī spārnaiņa izdzīvošanas iespējas. Varbūt jau šodien mēs varētu spert soļus, lai arī nākamās paaudzes varētu dzirdēt ūbeļu lielisko “turr”.

Gada putns 2016 – Lielā zīlīte

Pie uztura galda tauku zīlītes jeb lielās tauku zīlītes neapmierinās tikai ar tauku uzknābāšanu. Iecienītas ir arī saulespuķu sēklas un zemesrieksti, arī dažādi barības maisījumi.

Savukārt dabā lielā zīlīte ēd kukaiņus. Un ne maz! Ornitologi ir aprēķinājuši, ka viena lielās zīlītes saime gadā apēd 60 līdz 70 kg kukaiņu. Lielāko daļu šo kukaiņu cilvēki sauc par kaitēkļiem. Līdz ar to zīlītes, kas vasarā ligzdo dārzā, ir liels palīgs dārzniekiem. Jo vairāk tādēļ, ka lielās zīlītes vasaras periodā perē divas reizes un vienā reizē viņām ir ap desmit putnēnu. Dienas laikā zīlīšu pāris nes mazuļiem ēst ap 1000 reižu! Lai radītu ligzdošanas iespējas, dārzā būtu jāuzliek daži putnu būri. Tos lielā zīlīte apdzīvos ar lielāko prieku. Putnu būra skrejai jābūt apmēram trīs centimetrus lielai, tad nevarēs iekļūt lielākie putni un zīlīšu ģimenei būs droši.

Lielā zīlīte ir pirmais putns, kas ievada pavasara sezonu. Labos laikapstākļos tā jau janvārī sāk dziedāt ābeles galotnē. Starp ēdienreizēm. Dziedāt šis putns prot. Lielajai zīlītei ir daudz dažādu dziesmu un skaņu. Tādēļ to dažkārt ir pat grūti atpazīt pēc dziesmas. Bet viszināmākā un biežākā dziesmas rinda ir “cici-dē cici-dē”, kas igauņiem skan kā „tsitsifüü tsitsifüü…“, kuru igauņi ir arī pārtulkojuši cilvēku valodā „sitsikleit sitsikleit…“ (“zīda kleita, zīda kleita”). Par laimi, mēs vienmēr varam lielo zīlīti atpazīt pēc izskata. Tās baltie vaigi un dzeltenā pavēdere ir redzama jau no tālienes. Pāri dzeltenajam vēderam iet melna gareniska svītra. Pēc tās mēs varam noteikt pat lielās zīlītes dzimumu. Tēviņam tā ir plata un spīdīga, mātītei šaura un blāva.

Lielā zīlīte noteikti ir viens no mūsu skaistākajiem putniem. Tā kā esam pie tās tik ļoti pieraduši, redzam katru dienu, varbūt vairs neprotam novērtēt tās skaistumu? Bet paskatieties uz šī gada putnu ar svaigu skatienu un pamanīsiet, ka tā tas ir.